Man patīk piedzīvojumi, man patīk stāstīt par piedzīvojumiem, man patīk rakstīt par piedzīvojumiem, man patīk parādīt piedzīvojumus.
Uzdevums: jauns interneta mūzikas žurnāls eRoks sūta izbraukuma misijā jaunu mūzikas žurnālistu Monvīdu Pālenu.
Programma:
Izbraukšana no Rīgas ar velosipēdu piektdien 16. jūlijā dienas vidū.
Ierašanās Salacgrīvas pievārtē dzenis.lv sarūpētajā festivāla bāzes nometnē.
Starpbrīdī neliela atsvaidzināšanās, iestiprināšanās un nakstmājas sagatavošana.
Sākas Positivus Festivāls: runājam, klausamies, fotografējam, ziņojam, atpūšamies, dokumentējam, dejojam, čilojam, dziedam, peldamies un festivālojamies līdz pat tā noslēgumam, svētdienas rītā, kad gaiļi dziedāt sāk.
Mājupceļš svētdien 18. jūlijā visticamāk vēlā pēcpusdienā vai tuvu agram vakaram. Ja spēki būs saglabājušies, tad labrāt to darītu velosipēda mugurā.
Pilnai ieceru realizēšanai šobrīd iztrūkst, jaudīgs telefons ar foto/video funkcionalitāti un piekļuvi sakaru/interneta tīklam. (16/07/2010 – 19/07/2010)
Savos iepriekšējo stāstos par jaunajām mūziķu apvienībām es kavējos mums tik ļoti zināmajā un ierastajā Eiropā ar īsu acumirkli šovbiznesa mekas Amerikas virzienā. Šoreiz esmu nolēmis nostāties ar kājām gaisā un uz pasauli apskatīties no dienvidu puses. Šī stāsta galvenā pietura būs mītiskā un tik savādā zeme – Austrālija.
Izsenis par saimniekiem šeit saucami Aborigēni, kuri mīlēja ceļot un klausīties stāstus, ko tiem čukst krūms vai lielais akmens, kas pārsteidzošā kārtā ir atradis skaistu panorāmas skatu Uluru sarkanās klints virsotnē. Viņi lasījas zīmes, ko tuksneša smiltīs atstājusi uz medību takas izgājusī čūska vai vientuļais dingo. Viņi kopā ar ģimeni priecājās par pasakaino un unikālo pasauli sev apkārt, ko radījis Biami. Vakarā vēlā, kad pie debesīm jau iededzies Dienvidu krusts, viņi sēžot pie ugunskura stāstīja viens otram mītus un leģendas par lēno koala vai lielo ķenguru, fonā ritmiski dūdo kukabara, kam piespēlē turpat netālu dejojošais kakadū.
Australian Aboriginal Music: Song with Didgeridoo
Šo skaisto integritāti ar visumu mēģinu meklēt un saskatīt Austrālijas popkultūras rokrakstā, bet man par lielu vilšanos tās praktiski tur nav. Es redzu, ka viņu muzikālais piedāvājums ir ekvivalents Eiro-Amerikāniskajam muzikālajam spektram.
Mans vilšanās cēlonis, iespējams, ir meklējams šī kontinenta vēstures līkločos no brīža, kad to atklāja Willem Janszoon un britu katordznieku izmitināšanas ir pastāvējusi atklāta neiecietība pret Austrālijas pamatiedzīvotājiem, kā arī viņu kultūras un dzīves filosofijas izskaušana. Laika gaitā šis dienvidu kontinets kļuva par patvērumu dažādu tautu emigrantiem, kas kopā veido dažādu krāsu un skaņu kokteili, ko tie sev līdzi ir atveduši no savām tradicionālajām izcelsmes vietām. Līdz ar to nav pārsteigums, ka dziļas saknes šīs zemes popkultūrā ir dzinusi Eiropas tradicionālā folkmūzika.
Līdzīgi kā ASV sešdesmitajos un septiņdesmitajos bija mūziķi, kuri nekautrējās savā daiļradē iekļaut politisko retoriku un iebilst pret segregāciju, tā arī Austrālijā astoņdesmitajos gados arvien vairāk sāka diskutēt par Aborigēnu tiesībām. Paši redzamākie no vienlīdzības sludinātājiem ir Midnight Oil, kuri spēja ap sevi pulcināt arī citas pasaules ievērību izpelnījušās Austrālijas mūzikas zvaigznes.
Stāstot par Austrālijas popkultūras pamatu noteikti ir jāpiemin muzikālie zīmoli, kuri ir neatņemama pasaules mūzikas vēstures sastāvdaļa. INXS ar Michael Hutchence pie mikrafona – seksīgākās rokmūzikas radītāji. AC/DC – nepārspējamās enerģijas uzlādēts melnais samts, kurš ar savu maģisko harizmu ir gatavs dabūt darbībā pat lielāko rokmūzikas nīdēju. Men at Work – neoficiālās Austrālijas himnas autori. Dead Can Dance – pasaules mūzikas mīlētāji, Kylie Minogue – pop dīva, kuru pazīst liels vai mazs.
INXS – Original Sin (LIVE Australia 1984)
AC/DC – Thunderstruck
Men at Work – Down Under
Dead Can Dance – Carnival is Over
Kylie Minogue – Lucky
Tie ir mākslinieki un mūzika, kas atstāj nospiedumu turpmākajā Austrālijas ražojuma popkultūras evolūcijā. Tā ir latiņa vai mēraukla ar kuru jaunie mūziķi tiek salīdzināti, bet par laimi tas nav šķērslis, lai meklētu jaunus ceļus vai atklātu aizmirstas takas.
Tā mēs laiski ceļojot domās esam nonākuši līdz Austrālijas Ziemeļaustrumu krasta pilsētai Taunsvilai, kur pulciņš jauniešu 2005. gadā nodibina grupu ar nosaukumu The Middle East. Ierastās garāžas grupas vietā mums ir daudzbalsīgs un multi-instrumentāli kolorīts kolektīvs, ko veido brāļi - Jordan Ireland (ģitāra/vokāls), Joseph „Liddy” Ireland (bandžo/metalofons/ģitāra) un brāļi – Rohin Jones (ģitāra/vokāls), Jarrad Jones (bungas), kā arī Bree Tranter (taustiņi/flauta/vokāls), Tim Barwise (Bass), Javed Sterritt (bungas/klavieres/akardions) un Mark Myers (ģitāra/trompete/flauta/klavieres/akardions).
Draugu bariņam raksturīgs dienas pavadīt nesteidzīgi pie dabas, kur tie smeļās spēku un harmoniju nu gluži kā Austrālijas pamatiedzīvotāji. Tas izpaužas arī viņu muzikālajā daiļradē, kura ir balstīta uz sajūtām un noskaņām, kā arī konkrētā mirkļa intimitāti.
Savas muzikālās prasmes mūziķi liek lietā radot pasakaini daudzslāņainu ritma un skaņu kokteili, ko pavada eņģeļu balsis, kas apbur kā Ozas zemes burvji. Nav paskrējis mirklis un tu jau esi aizrauts ar muzikālo stāstu, kas tiek zīmēts tavu acu priekšā.
The Middle East – Blood
Turpinot klausīties The Middle East muzikālos šedevrus var just to pašu plašumu, kas piemīt Sigur Ros, vienkāršību un patiesmu ar kuru pasauli uzrunā Damian Rice vai Bon Iver, nepieradinātību un dažādību ar kuru satriec The Arcade Fire.
The Middle East – The Darkest Side
Pēc nepilnus trīs gadus aktīvas kopā būšanas un koncertēšanas astoņu cilvēku lielais orķestris ieraksta savu pirmo EP - The Recordings of The Middle East un izbeidz savu darbību 2008. gadā, lai atsevišķi grupas dalībnieki varētu realizēt savas muzikālās ambīcijas citos projektos.
The Middle East – Fool’s Gold
Paiet astoņi mēneši, mākslinieki ir atpūtušies, noilgojušies viens pēc otra un sanāk kopā pa jaunam gan nedaudz atsvaidzinātā sastāvā. Javed Sterritt un Jarrad Jones aizstāj Mike Haydon (bungas/klavieres/akardions). Drīz seko pirmie panākumi – tiek izcīnīta uzvara Austrālijas radiostacijas Tripple J rīkotajā jauno mūziķu konkursā Uneharted.
The Middle East – Lonely
Uzvara konkursā kolektīvam deva iespēju tikt par iesildītājiem britu grupas Doves Austrālijas koncertturnejā un nodrošināja ceļa zīmes uz vairākiem Austrālijas mūzikas festivāliem. Tad pagājušā gada maijā sekoja tālākais uzrāviens jau starptautiskā arēnā pateicoties publikācijai blogā I Guess I’m Floating, kas nodrošināja interesi no ASV mūzikas industrijas un esošā EP pārizdošanu šoreiz jau Amerikas tirgum. Šai laikā grupas sastāvā notiek izmaiņas un basistu Tim Barwise aizstāj Jack Saltmiras (bass).
The Middle East – Beleriand
Tālākais ceļš The Middle East aizveda līdz iesildītāju statusam amerikāņu jaunā viļņa kulta grupas Grizzly Bear koncertos Austrālijā un jau pašu tūrei pa Ameriku šī gada pirmajā pusē, piedaloties arī vadošajos ASV festivālos SXSW un Coachella. Par prieku mums jau jūnijā grupa savu pasaules koncerturneju turpinās Eiropā sniedzot ļoti daudz koncertu dažādos festivālos un dažādās valstīs. Tūres saraksts pieejams kolektīva FaceBook lapā.
The Middle East – Pig Food
The Middle East izdotais EP The Recordings of the Middle East ir manu favorītu sarakstā un es izgaršoju to no pašas pirmās līdz pēdējai sekundei. Mans ceļojums uz Austrāliju nelika vilties un neskatoties, ka tas ir mazākais kontinents tur vēl arvien ir ļoti daudz neatklātas un svaigas mūzikas.
Man patīk, ka domas līdzīgi krītošām zvaigznēm atnāk pašas par sevi. Ir jāspēj tikai iedomāties vēlēšanos, vai arī noķert to aiz astes un kā lidojošu pūķi palaist zilajās debesīs, lai vēja brīzes to vada.
Tāpat ir ar tendencēm! Cilvēkam ir tikai jātur acis, ausis un sirds vaļā, lai varētu sajust apkārt notiekošo. Līdzko ir izdevies sadzīvot un saaugt ar vidi tā ir iespējams lasīt tās dvēseli, rokrakstu un alkas.
Tā kādu dienu pie manis atnāca doma par mūzikas rokrakstu šajā gadā. Tā atnāca pēkšņi kā zibensspēriens karstā vasaras vakarā. Šai spilgtajā uzliesmojumā bija iespējams saskatīt to, ka ir uzkrītošas pazīmes, kas vieno māksliniekus, kuri aktīvi darbojas jaunajos mediju džungļos, ko piedāvā sociālā platforma.
Vide, kuras apzīmēšanai bieži tiek lietots termins Web 2.0, māksliniekiem paver vēl nebijušas iespējas savu muzikālo skaņdarbu prezentēšanai. Līdz šim kā galvenie muzikālo produktu virzīšanas kanāli tika izmantoti klasiskie mediji – radio un televīzija, kas tad galvenokārt arī noteica formātu dziesmām, lai tās tiktu atskaņotas ēterā. Līdz ar interneta straujo evolūciju un iespēju mūziku patērēt elektroniskā formātā mainās mūzikas patērētāju – klausītāju, tas ir mūsu paradumi. Arvien vairāk laika mēs pavadam klausoties mūziku tīmeklī, kura atbilst mūsu gaumei vai par kuru mēs esam saņēmuši rekomendāciju no mums uzticamiem avotiem. Pēkšņi it kā mēs paši kļūstam noteicēji par to, ko, kur, kad un kā mēs klausīsimies.
Ko tas nozīmē mūzikas radītājiem, tas ir autoriem, kuri uzbur mākslas vērtības, lai sniegtu baudu mūsu garšu kārpiņām? Apvārsnis ir pavirzījies tālāk, tik ierastās robežas pēkšņi vairs nav tik ciešas. Māksla vairs nav pakļauta standartam un ir iespējas improvizēt nebaidoties, ka produkts paliks guļam kādā atvilknē, jo lūk tam nav pareizais garums, vai tas ir pārāk melanholisks, vai arī tas ir pārāk provokatīvs priekš puritāniskās sabiedrības ausīm. Jaunā platforma atļauj māksliniekiem komunicēt pa tiešo ar savas mākslas patērētāju. Tā dod iespēju uzrunāt savus klausītājus iepriekš nepieredzētās formās un veidos.
Klasiski pie skaņdarba formas ir pieskaitīts tā garums, kuram ir pastāvējuši noteikti kanoni, lai tas būtu piemērotāks radio staciju vai televīzijas kanālu komerciālajam formātam. Skaņdarbiem, kuros mākslinieki bija pāršāvuši pāri pieņemtajam standartam, tika veidotas tā saucamās Radio versijas, kurās tika atspoguļots apgraizīts materiāls.
Pirmie, no manās acīs iekritušajiem, kas šogad sāka koķetēt ar singla garumu ir britu Art Roka jeb Avantgarda Roka pārstāvji These New Puritans, kuri savu otro albumu Hidden pieteica ar singlu We Want War, kura garums ir nepilnas 8 minūtes. Tas nebija vienkārši singls, tas tika izveidots, kā teatrāli māksliniecisks uzvedums, kurā lieliska mūzika harmonē ar virtuozu video režiju.
These New Puritans – We Want War [Official Video]
Globāli skatoties uz šo mākslinieku izklupienu es gribētu to salīdzināt ar kino industriju, kur pirms katras filmas pirmizrādes tiek izdots tās pārdošanai jeb iekārdināšanai paredzētais reklāmas rullītis.
Šī pirmā bezdelīga bija lieliska albuma priekšvēstnesis. Es vēl arvien esmu maģijas varā, ko izstaro albums Hidden. Tas ir kā Rodas koloss starp pagātni, mūzikas pirmssākumiem, klasiku un nākotni, kas paver jaunas skaņu sintēzes formas. Priekš manis pats pārsteidzošākais ir šajā albumā iekļautā variācija ar tempu un ritmu. Katra dziesma pati par sevi ir kā īsāka vai garāka etīde, kas harmoniski iekļaujas albuma veselumā. Es spēju izdzīvot līdzi albumā paslēptajai pasaku pasaulei, kura mani izvadā pa nezināmas pasaules pazemes kambariem. Es saskaros ar pirmatnējo pasauli tās primitīvismā. Man nav problēmu redzēt sevi lielpilsētas džungļos balansējam starp atļuto un aizliegto. Es zinu, ka visumā mēs neesam vieni, jo tepat netālu patraucās garām Hans Solo bēgdams no Dārta Veidera.
Pati par sevi laika ziņā apjomīgu dziesmu radīšana nav nekas iepriekš nepieredzēts, bet izmaiņas ir kā šīs garās dziesmas akceptē tradicionālie mediju kanāli. Mēs redzam, ka radio ir gatavs pieņemt arī netipisku formātu un iet vēl tālāk mēģinot rast veidus, kā mijiedarboties ar savu klausītāju izmantojot jauno sociālo platformu, kā alternatīvu komunikācijas kanālu, kas papildina tā klasisko auditoriju.
Nākamie, kuri sava jaunā albuma pieteikšanai, izvēlējās līdzīgu piegājienu ir Post-Punk grupas Foals pārstāvji no Oxfordas. Pasaulei pirmā bezdelīga Spanish Sahara, no maijā gaidāmā otrā ripuļa Total Life Forever, tā arī tika prezentēts, kā veicināšanas singls. Arī šajā gadījumā mēs saskaramies ar taktiku, ka dziesma tautās tiek laista līdz ar video versiju, kura ir veidota kā neliela 7 minūšu īsfilma vai reklāmas rullītis, kas ļauj nojaust par gaidāmo jaunā albuma saturu.
Foals – Spanish Sahara [Official Video]
Trešais piegājiens pārspēja visu līdz šim pieredzēto. Patiesībā tas atvēra priekškaru korporatīvajai pasaulei par iespējamo sinerģiju jaunā formā starp mūzikas industriju un tradicionālajiem biznesa virzieniem, kam par pamatu kalpo sociālo mediju platforma. Ja iepriekš savu dziesmu video versijās šī māksliniece bija atļāvusies tikai klasiski pieturēties pie mūzikas un modes partneratiecībām, kur īpaši akcentēti noteikti dizaina priekšmeti, aksesuāri vai apģērba līnijas, tad jaunā singla video sevī ietver absolūto ‘hard sell’, kurā ir iespējams saskatīt ap desmit dažādu zīmolu akcentētām reklāmām un papildus norādēm par iespējām to nozaru pārstāvjiem uz kuriem attiecas klasiskās reklāmas ierobežojumi. Lady Gaga, jā tik tiešām tā ir viņa, kura sacēlusi šo viesuļvētru, skaidri parāda, ka mūzikas video var kļūt par daudzfunkcionālu reklāmas nesēju, ko televīzijas kanāli ir gatavi ņemt pretī un iekļaut savās ikdienas rotācijās, tādejādi eksponējot produktus, kuri tur klasiskā veidā nenonāktu, vai nonāktu ar zināmiem ierobežojumiem.
Lady Gaga – Telephone (Official Explicit Version) ft. Beyonce
Nākamais gabals, kam vēlos pievērst uzmanību no iepriekšējiem atšķiras ar to, ka tam vēl nav tapusi video versija un stils, ko tas pārstāv ir ļoti tāls no ikdienas plašsaziņas līdzekļu ierastā muzikālā formāta. Tas ievērojams ar to, ka mikroziņapmaiņas sistēmā Twitter pirms tā publiskošanas bija jaušama sanēšana jeb buzz no dažādu ievērojamāko radio personību puses, kuri neslēpa savus sajūsmas spiedzienus: „Uh! un Ahh!” kam sekoja translācijas turpat vai visās vadošajās britu radio stacijās. Par ko es runāju?! Par 12 minūšu garu reiva ilustrāciju, ko radījuši The Chemical Brothers. Reivs radio? Ko Jūs „mīlīši”! Tik tiešām, tas mirklis ir klāt! Paralēli singla prezentācijai aktīvi noritēja diskusija ar klausītājiem Twitter vietnē.
The Chemical Brothers – Escape Velocity
Pats noslēdzošais skaņdarbs ir pavisam karsts, kas nesen it kā pārsteidzoši noplūdis masās. Tas pārsteidz ar savu naturālismu un politisko retoriku, kurai nav robežu. Mūzika šeit pat ir vairāk kā fons vai skaņu celiņš Romain Gavras režisētajai īsfilmai. Ziņa ar ko šis video šokē ir skarbā realitāte, kas iespējams līdz mums neatnāk objektīvā veidā, jo ir pārāk nepatīkama, lai tiktu mums parādīta. Es runāju par cenzūru, kuras klātesamības elpa pastāv tradicionālas formas mediju kanālos, kuriem bieži vien ir iespējams pasniegt jau pareizi iepakotu materiālu. Jaunā vide ir tā, kas spēj radīt priekšstatu par realitātes klātesamību, bet mūsu indivīdu pašu ziņā ir pieņemt to vai nē. Mēs paši jaunajos apstākļos nesam atbildību par saturu, ko patērējam.
Pirms esmu nonācis līdz savas piezīmes noslēgumam vēlos piedāvāt pārdomām dažus viedokļus par vidi, par mums, par mūzikas industriju un par atbildību. Mūsu, katra individuālo atbildību.
Manuprāt šis ir lielisks materiāls par jauno vidi un jaunajiem apstākļiem, kas paver tās noslēpumainības plīvuru un ļauj kaut nedaudz apjaust tās dimensijas.
Izaicinājums, ko mums uzliek jaunā vide un apstākļi prasa tālāku mūsu evolūciju, lai mēs būtu gatavi uzņemties atbildību un neaizmirstu, ka neskatoties uz visu pats galvenais ir un paliek cilvēks.
Ideja apzinātā formā šim stāstam manā galvā gozējas jau pāris mēnešus, kad nejauši klausoties vienu no savām tīņu laika himnām pēkšņi izjutu spēcīgu impulsu, kas noveda pie jauna veida atklāsmes, par skaņdarbā ietverto ziņu. Iepriekš šī dziesma man bija ļoti patikusi, bet Es par viņu nebiju domājis tādā kontekstā, kā vientuļacilvēka monologu un atzīšanos mīlestībā. Mīlestībā savai pilsētai.
Šis mazais gruzītis, ko es sev līdzi biju nēsājis padsmit gadus pēkšņi kļuva par sākumu. Sākumu maniem tālākiem domu klejojumiem, cenšoties šķetināt vientulības sajūtu kā tādu un tās lomu, kā arī ietekmi uz cilvēku. Cilvēku kā Es vai Tu. Dzimumam, rasei, tautībai, acu krāsai, matu garumam, izglītības līmenim, kā arī naudas daudzumam kabatā, šobrīd nav nozīmes.
Es pēkšņi jutos viens! Man nebija neviena kam piedāvāt garšīgo franču smalkmaizīti. Man nebija neviena ar ko dalīties. Man kādam tik ļoti gribējās pajautāt: „Varbūt Vēlies?”. Jautājums bija, bet atbilde tā arī neizskanēja!
Iespējams, draugs, ka esi atpazinis atslēgas gabalu, iespējams, ka nenocieties un paskrēji uz priekšu. Man nav, ko slēpt – šīs tēmas katalizators ir Red Hot Chili Peppers ar dziesmu „Under The Bridge”. Lai skan Anthony Kiedis dziedājums ar John Frusciante fantastisko ģitāras pavadījumu.
Red Hot Chili Peppers – Under The Bridge
Klausoties dziesmu un dungojot līdzi, es atcerējos, ka man grāmatu plauktā stāv Entonija Kiedis autobiogrāfija, ko biju iesācis šķirstīt, pāris gadus iepriekš, lidmašīnā, dodoties mājup no piedzīvojumiem Londonā, bet atbraucot Rīgā tā arī nebiju saņēmies un pabeidzis līdz galam.
Atausa atmiņā ainas no tām druskām, ko biju lasījis - karjeras pirmsākumos Entonijam gana nācās izbaudīt bezpajumtnieka dzīvi, nodarbinot savu prātu vairāk ar eksistenciāliem jautājumiem, par kārtējo dienišķo devu - uztura un narkotiku. Kā stāsta viņš pats: vienīgais, kas piederēja bija tas, kas mugurā.
Tad es sāku domās zīmēt bildi, kā viņš klīst pa Losandželosas ielām, kā viņš stāv uz tilta, veras pāri margām piķa melnā un mutuļojošā ūdenī. Kā viņam galvā šaudās drūmas domas, kuras pazūd apkārtesošajā apdullinošajā troksnī, bet sajūtas paliek. Sajūta – viens! Viens starp milljoniem cilvēku. Pamests, atstāts kā izlietots un nederīgs prezervatīvs. Noguris no garā dzīves skrējiena un pastāvīgiem izaicinājumiem izdzīvot, tikt uz augšu, tikt ārā, tikt tālāk. Šodiena ir tikai kārtējais kilometrs dzīves garajā ceļā uz nekurieni. Nesaprasts! Savādāk viņš šeit nestāvētu. Biedri, draugi, paziņas, garāmgājēji! Ko viņi? Tiem sava rūpe, savs skats, sava dzīve, sava ikdiena, savs maršruts kur skriet. Tie tāpat kā viņš līdzīgi zombijam pa ielām klīst! Varbūt vienīgā atšķirība, ka ādas jakas vietā mugurā tiem glauns uzvalks, pa pilsētu tie pārvietojas šikos autiņos. Varbūt kāds gluži kā viņš nakšņo renstelē, kopojas ar ielas meitu un kaulējas ar dīleri par kārtējo devu!
Kur vēl skaudrāku atziņu: Tu esi sūds! Lielais nekas visuma priekšā! Kāda jēga turpināt misiju, kuras rezultāts ir zināms jau tajā brīdī, kad tu tikko no mātes miesām iznācis izdves savu pirmo brēcienu, lai ievilktu piesmakušo gaisu patstāvīgi?! Iznīcība! Nāve! Tavs mērķis ir nomirt, bet tu nezini kā.
Viņš var nolekt, viņš var palikt un rīt nākt atkal. Viņš var meklēt, ko citu. Ir kas nolec. Vai viņus var par to vainot? Nē! Viņi izdarīja izvēli, kas viņiem šķita pareiza! Vai viņiem bija alternatīva? Jā!
Nē šāds ceļš nav priekš manis! Nez no kurienes radušās dusmas atgriež realitātē it kā kāds pēkšņi būtu ieslēdzis skaņu. Ir sajūta, ka esmu ieskatījies kaulainajai acīs un viņa ņirdz! Tagad es zinu, ka dusmu avots ir šie smiekli, kas skan kā melnu kraukļu ķērcieni virs bojāties sākušas maitas: „Mīkstais! Mīkstais! Padevās!”
Es atveru acis un pārlaižu skatienu horizontam. Es redzu stūri, kur pirmo reizi, ievziedu laikā, skūpstīju meiteni. Tā smarža vēl arvien virmo gaisā un reibinošā garša, šķiet nez no kurienes parādījusies uz lūpām. Tur ir iela, kur ar puikām bezbēdīgi dzenājām bumbu, domājot vien to kā, lai izstrādā kādu pigoru. Reku arī vārtrūme, kur pirmo reizi tika garšots grādīgais.
Vienīgā, kas ar mani ir kopā visu šo laiku ir šī pilsēta. Pilsēta, kurā es dzīvoju. Pilsēta, kura man neuzdod jautājumus, kurus es nevēlos dzirdēt. Pilsēta, kura mani nemāca kā darīt lietas un dzīvot. Pilsēta, kura no manis neprasa to, ko es tai nevaru sniegt. Pilsēta, kura mani dzird, uzklausa un saprot. Pilsēta kurai es neesmu nasta. Pilsēta ar kuru mēs esam – viens! Viens vesels!
Šī pilsēta kalpo kā iedomāts partneris, kurā Tu vari ielikt tās sajūtas, ko Tu vēlies saņemt no cilvēkiem. Sajūtas kuras Tev šobrīd pietrūkst, lai atgūtu nepieciešamo līdzsvaru tālākam ceļam.
Vientulība ir cilvēcisko attiecību gālējā izmisuma forma, kuras pozitīvais pretpols ir Mīlestība. Dzīves kokteilim ir nepieciešamas abas šīs sastāvdaļas, bet katram no mums tās ir dažādās proporcijās.
Šeit dziesmas skanējums un domas lidojums apraujas. Vien saprotu, ka emocionālais pārdzīvojums ir pietiekams, lai rastos interese šķetināt šo vientulības tēmu tālāk, bet pietrūkst apjausmas kā? Jūtu kā vēlme mani apņem, līdzīgi miglas vāliem saullēktā. Gluži kā toreiz, kad kails iznācu no upes pēc lieliskas peldes. Pastiepu roku un mēģinu biezos miglas mutuļus satvert, bet rokā ir un palieki vienīgi tukšums.
Nu nekas, apņemšanās ir līdzīga kā Rafaelam, kurš gatavotos uzgleznot kādu no savām Madonnām, bet viņas augstība mūza nedodas rokās. Reizēm šīs domu sēkliņas ir jānoliek malā, lai pašas iesakņojas. Ik pa brīdim vajag tikai uzmest aci un apskatīties kā viņām klājas. Varbūt nedaudz jāparušina. Nu gluži kā tādam dārzniekam! Noteikti nevajag domas trenkāt, kā vientuļu odu tumšā istabā, kurš kā nelūgts viesis ir iekļuvis pa atvērto logu un tieši tagad, brīdī, kad ir nolemts doties uz čuču muižu, sāk savus nakts piedzīvojumus.
Domu sēkliņas pēkšņi bija uzdīgušas un pārvērtušās ziedošā ideju pļavā. Lūk bija nepieciešamais stāsta turpinājums. Tam pietrūka matērijas, ko spēj sniegt otrs Cilvēks. Kāpēc, tad mēs jūtamies vientuļi? Paldies Alicia Keys par norādi.
Alicia Keys - Doesn’t Mean Anything
Vientulība pie mums vairāk vai mazāk atnāk neaicināta. Atnāk tad, kad mēs to vismazāk gaidam. Tā var būt mirkļa sajūta vai ilglaicīgs stāvoklis. Parasti tā nāk kopā ar atšķirtību no kāda mums dārga un tuva cilvēka. Bērnībā mēs šo vientulības sajūtu iepazīstam caur saikni ar saviem vecākiem – Māti un Tēvu.
Mums šai pasaulē viss ir jauns un neatklāts, mūsu komforta un riska loks ir ļoti mazs. Mēs esam atkarīgi no vecākiem un pienāk brīdis, kad pēkšņi mēs esam vieni. Vieni ar savu Ego, mums tagad ir jāprot, jāspēj un jāatrod veidi, kā ar to sadzīvot un kā tikt galā, kad nav atbildes. Jo mazāk traumatisks mums izdodas šis pirmais piedzīvojums, jo vieglāk mums ar to sadzīvot nākotnē!
Mums cilvēkiem emocijas ir dažādās toņkārtās, kuras veidojas tikai caur personisko pieredzi, jo mūsu emociju spektrs ir ar plašāku pozitīvo pieredzi, jo mēs esam atvērtāki un drosmīgāki eksperimentējot ar sajūtām.
Vientulība nav negatīva, paškontrolētā veidā tā var būt pat produktīva un auglīga. Pēc būtības tā ir iespēja būt pašam ar sevi, ar savu individualitāti. Mēs katrs esam personības ar savu Ego, kam vajag vietu un telpu, lai sagremotu tās enerģijas, emocijas, pieredzi un zināšanas, ko mēs esam guvuši mijiedarbībā ar citiem. Lai mēs paši saprastu, kas no uzkrātā mums ir derīgs un vērtīgs, kas ir lieks un kas ir bīstams.
Kas mēs esam paši un ko mums nozīmē citi, katrs par sevi individuāli. Mūsu personiskai izaugsmei ir vajadzīga vientulības sajūta.
Jā! Vientulība nekontrolētā veidā iet roku rokā ar šķiršanos. Reizēm tikai zaudējot mēs skaidri apjaušam cik vērtīgs mums personiski bija Cilvēks kā mums vairs nav. Mūsu virzienā tiek raidīti pārmetumi, kur mēs muļķi bijām agrāk, kad Cilvēks mums bija blakus?! Mēs bijām tepat, mēs plunčājāmies ūdenī baidoties izstiept kājas, lai saprastu cik tālu ir dibens. Mēs neuzdrīkstējāmies, nezinājām vai nepratām noskaidrot vērtību Mīlestībai!
Mīlestība nav konstants stāvoklis! Tā kā jebkura emocija ir ēteriska. Tā nepārtraukti mainās, modificējās, attīstās, bet pārlieku lielā koncentrācijā tā sevī ietver riskus, kā sevis un savas personības zaudēšanu. Mēs tik cieši saplūstam viens ar otru, ka apziņas līmenī vairs nevaram atrast sevi. Mēs esam tik apreibināti un apskurbuši, ka zaudējam vērtību sajūtu. Mūs pārņem eiforija, kas pieļauj, ka mēs kļūstam pasīvāki, atkarīgāki un bailīgaki par tā visa zaudēšanu. Līdzīgi, kā loks, kam noņem stiegru, mēs zaudējam enerģiju šaušanai. Ja reiz pa reizei netiek atpakaļ uzlikta stiegra un atsvaidzināts dabiskais loka pielietojums, tad tas ne ar ko neatšķiras no sētas mieta.
Tāpat ir ar mums cilvēkiem. Mums vajag savu devu vientulības, lai attīrītos un personiski attīstītos tālāk.
Reiz sanāca iesaistīties diskusijā par teicienu: „Viss, kas notiek, notiek uz labu!”. Tobrīd vēl neapjautu to slēpto filosofisko nozīmi, kas ir ietverta šajā teicienā. Pēc būtības jau mēs viņu lasam pareizi. Tikai tā atšķirība ir, ka daļa: „viss, kas notiek” sevī ietver apzinātu vai neapzinātu apstākļu pasliktināšanos, kas rada Cilvēkam personisko diskomfortu koncentrējot spēcīgu iekšēju enerģiju, savukārt daļa „notiek uz labu!” sevī ietver šīs enerģijas virzīšanu un atbrīvošanu diskomforta apstākļu mazināšanai un nokļūšanai jaunās pozīcijās.
Tātad nekas pats no sevis nenotiek, vienkārši diskomforta apstākļos mums ir daudz lielāks radošās enerģijas potenciāls un mēs esam daudz jaudīgāki jaunu virsotņu sasniegšanai.
Kontekstā ar Vientulības un Mīlestības tēmu mēs nonākam, ka pie apzināti paškontrolētas vientulības un brīvības sajūtas mēs spējam sevī atraisīt nepieciešamās radošās enerģijas, lai atklātu jaunus mīlestības apvāršņus.
Šīs atziņas mēs ar draugiem meklējām hedoniskajās sarunās par ģēnijiem un mākslas darbiem. Uz to brīdi bija tikai fakta konstatācija, ka ģeniāli cilvēki, radot meistardarbus, visbiežāk ir saskārušies ar emocianālajiem pārdzīvojumiem kādiem visticamāk mēs reti kurš būtu labprātīgi gatavs iet cauri.
Mēs zinām stāstus par liktenīgajām sievietēm, kuras ir šo pārdzīvojumu katalizators. Sievietes, kuras novedušas māksliniekus pa tiešo elles ugunīs un šķīstītavā vienlaicīgi, liekot mirt un piedzimt no jauna. Šai pārdzīvojumu rezultātā tiem kļūstot absolūti atkailinātiem, dievišķiem, spējīgiem ietriekties dzīvē tik spēcīgi, ka atbrīvotā enerģija ir tik spēcīga, ka apžilbina milijonus. Simboliski par dzīves ciklu nākošā dziesma Live izpildījumā.
Live – Lightning Crashes
Enerģija ir dzīvības avots un jo vairāk mēs domāsim par tās efektīvu izlietošanu, jo arī mēs garšosim dzīves kokteili ar lielāku baudu. Ir svarīgi, bet tam nevajag kļūt par pašmērķi, ka mēs spējam atrast savus iedvesmas avotus, kas dod mums to nepieciešamo superspēku, lai mēs būtu personības saskaņā ar sevi, kuras spēj dzīvot un baudīt veselīgas attiecības. Vientulība nav grēks un Mīlestība nav upuris.
Mans šodienas stāsts un jauno mākslinieku rekomendācija sasaucas ar iepriekšējā publikācijā ilustrēto motīvu par Mančesteru un Britpopu ar to atšķirību, ka tas, par ko es stāstīšu varētu būt noticis desmit gadus iepriekš pirms ikdienas cilvēks uzzināja, kas ir Īans Brauns un The Stone Roses.
Jā! Stāsta darbība vistiešāk attiecas uz laiku, kad pasaule bija nonākusi šoka stāvoklī pēc ziņām par post-panka ēras superzvaigznes Īana Kērtisa pašnāvību, Joy Division Amerikas tūres priekšvakarā un rokmūzikas celmlauža leģendārā Džona Lenona slepkavību.
Mančestera – Anglijas rūpniecības sirds, sodrēju pilsēta jeb melnais caurums. Pilsēta, kuras būtība samērā spilgti un precīzi tiek atklāta Kaiser Chiefs muzikāli dokumentālajā filmā Enjoyment, kur teicējs britu melnā humora garā to raksturo sekojoši: „Mančestera kontrastu pilsēta, kur vecais un jaunais sakļaujas tik cieši kopā, ka nav iespējams atrast līmējuma vietas, pilsēta kur bērni uz ielas rotaļājas piķa melnā naktī, pilsēta kur piens tiek dzerts tikai tāpēc, ka tas ir balts.... „
Fragments no Kaiser Chiefs – Enjoyment
Uz pasaules nav nožēlojamākas vietas, kur vilkt savu ikdienu kā Mančestera. Nav citas vietas, kur nāve, posts, nabadzība, žūpība un drūmums ietu roku rokā ar cerībām un sapņiem par spožāku rītdienu. Nav citas depresīvākas vietas, kurā iztēle, fantāzija un radošums sasniegtu savu apogeju kā šis dievu aizmirstais raganu kakts.
Astoņdesmito gadu vidū Anglijā izplatījās baumas, ka Mančesteras ūdensvada sistēmā izsenis esot noplūdusi kāda specifiska ķīmiska viela, kura stimulējot cilvēku radošo potenciālu nedaudz pārdabiskā veidā ļaujot tiem būt ģeniāliem. Cilvēku sarunās bija nojaušams, ka iespējams ar šo baumu izplatīšanu ir kāda saistība Morisejam no The Smits, bet neapgāžamu pierādījumi par to nav gūti.
Šī norāde no baumām mani uzvedināja uz pārdomām par kreativitāti izraisošajiem faktoriem un ģenialitātes noslēpumiem. Nezinu kāpēc, bet man ir iekšējs nemiers izvirzīt teoriju, ka ģenialitātei ir ļoti cieša saistība ar labklājību, komfortu, drošību un laimes līmeni. Jo zemāks ir cilvēka labklājības, komforta, drošības un laimes līmenis, jo lielāks ir viņa radošuma potenciāls. Pēc būtības ir jājūtas noželojami, ko es raksturotu kā emocionālo kailumu, lai spētu radīt meistardarbu. Šādā emocionālā kailuma stāvoklī cilvēks ir gatavāks uzņemties lielāku risku pārkāpt pats sev pāri, viņa maņas ir daudz asākas, viņa koncentrēšanās prasme uz rezultātu ir daudz augstāka, viņa iekšējais nemiers ir motivācijas degviela. Daļēju apstiprinājumu šiem saviem spriedelējumiem es gūstu no Mākslinieku – Meistardarbu autoru dzīvesstāstiem un vēsturiskajām liecībām par revolucionārajiem apvērsumiem un inovatīvo ideju apjomiem krīžu laikā, kas ir uzkrājušās faktu veidā manās pelēkajās smadzeņu šūnās.
Tātad mēs esam pašā pekles epicentrā astoņdesmito gadu sākumā, kad apvērsums mūzikas instrumentu ražošanas procesā septiņdesmitajos (elektriskās ģitāras evolūcija, skaņas pedālis, sintezators, bungu mašīna) pavēra jaunas iespējas mūziķiem melodiju radīšanā. Dzimst New-Wave, Synthpop un Electro-pop mūzikas stili. Pasaule mainās, mirst Disco, lai dzīvo deju mūzika. Sabiedrība, ko septiņdesmitajos agresīvā formā bija plosījušas dažādas transformējošās idejas kā feminisms, cilvēktiesības, anarhisms un pretkara protesti, vēlējās pārmaiņas, kuras ļautu tai dzīvot! Sabiedrība bija nogurusi būt nožēlojama, tā bija nogurusi no cīņas, tā vēlējās plūkt augļus un baudīt, tā vēlējās izrādīties ar saviem sasniegumiem.
Londonas klubos pie Deivida Bovija sevi piesaka Midžs Jūrs, kurš ir pievienojies Ultravox, pirmos panākumus ir guvuši Human League. Turpat var satikt arī jauniņos Depeche Mode. Bātā savu darbību ir uzsākuši Tears for Fears. Savukārt Mančesterā Joy Division dalībnieki pēc Īana Kērtisa nāves turpina savu muzikālo karjeru ar New Order vārdu.
Šai lieliskajā kompānijā kā reiz perfekti iederētos duets no Mančesteras - Hurts, ja vien viņu pirmais singls Wonderful Life netiktu izdots 2009. gadā.
Theo Hutchcraft (balss) un Adam Anderson (elektronika, ģitāra) pārsteidz ar savu neordinaritāti, vizuālo stilu, mērķtiecību un profesionalitāti. Redzot šī unikālā dueta fotogrāfijas pirmo reizi man bija doma, ka viņu īstā vieta būtu uz 1983. gada modes žurnāla Vogue vāka.
Es izlasu, ko tādu un esmu uz pēcpuses! Par jaunu muzikālo formējumu, kuri apritē ir laiduši tikai vienu singlu nav snieguši nevienu koncertu uzrakstīt ko tamlīdzīgu nozīmē pateikt: „Karalis ir miris, lai dzīvo Karalis!”
Jā abi mākslinieki nav vairs tīņi, kopā ir pārdzīvojuši divus muzikālos formējumus dažādos sastāvos Bureau un Daggers.
Par radošās kopdarbības pirmsākumu var uzskatīt 2005. gada nogali, kad Teo un Adams kopā ar Scott Foster (taustiņi, ģitāra) izveidoja Bureau. Pēc pāris mēnešiem grupai tika piesaistīti Flick Ward (taustiņi) un Jamie Alsop (bungas) kā arī top pirmais un vienīgais grupas singls After Midnight, kas tiek izdots 2006. gada nogalē High Voltage Sounds paspārnē.
Bureau - After Midnight from DJ Relax set @ Club Cocteaulab
Pēc pāris mēnešiem grupa Flick Ward aizstāj ar Biz (taustiņi) un maina nosaukumu uz Daggers, kā arī piedalās dažādos projektos kopā ar mūzikas smagsvariem Richard Stannard, Richard X un synthpop superzvaigzni Gary Numan.
Daggers – Private Life
Daggers vienīgais singls: Money (22/10/2007 no Club Fandango)
Pienāk laiks Teo un Adam šķirties no pārējiem grupas dalībniekiem un fokusēties uz abu kopīgajiem radošās darbības rezultātiem. Tas tad nu ir arī brīdis kad top duets Hurts. Grupas nosaukuma izvēle nav nejauša tā iedvesmas avots ir Liverpūles new wave stila grupas The Lotus Eaters 1985. gadā izdotais singls „it Hurts”
Abi mākslinieki ir perfekti profesionāļi, kas noteikti zina, ko grib un kā vajag darīt. Viņi ir ne tikai talantīgi savās daudzveidīgajās radošajās izpausmēs, bet arī ar skaidru izpratni par mūzikas biznesu.
Es nekautrēšos uz šo duetu attiecināt nedaudz pārfrāzētu James Brown iesauku „Hardest Working Duo in Show Business”.
Neesmu vienīgais, kurš ir iekritis šo mākslinieku valdzinājumā un tikai papildinu sajūsmas pārņemto cilvēku rindas aiz mūzikas ekspertiem no Guardian, NME un BBC.
Lielisks ir video materiāls, kurā mūziķi stāsta par sevi BBC. Mēs skaidri varam nolasīt zvaigznes potenciālu.
BBC Sound of 2010 Nr.4 - Hurts
Paši intervijā dzirdējāt videoklips par 20 mārciņu cenu. Kādam būtu jābūt video, kura izveidē ir ieguldīta naudas summa, kas ir ekvivalenta vienai metro nedēļas biļetei?
Pirms mēs skrienam uz priekšu ir nepieciešams ieskatīties Hurts muzikālajā rokrakstā. Kā jau būsiet paspējuši saprast, tad duets ir sevī apkopojis labāko, kas piemīt popmūzikai. Mākslinieki stāsta stāstus. Viņu daiļrade ir kontrastu pilna – skumja melodija mijas ar cerību pilnu liriku. Kā paši intervijās apgalvo tad ir jābūt gan iņ, gan jaņ enerģijai, lai rezultāts būtu pilnīgs.
Tas ironiskais paradokss par Hurts pirmo singlu Wonderful Life ir, ka tas rada iespaidu, ka Black savu singlu ar tādu pašu nosaukumu būtu radījis iespaidojoties no Hurts veikuma. Situāciju zināmā mērā varētu salīdzināt ar Džordža Lūkasa Zvaigžņu Karu sāgu, kurai pirmās daļas tika radītas vairākus gadu desmitus vēlāk nekā pēdējās trīs.
Mums beidzot ir iespēja uzzināt, kas Black izpildītās dziesmas Wonderful Life varonim ļauj būt laimīgam un uz dzīvi skatīties caur pozitīvu dimensiju. Tas ir emocionālais pārdzīvojums, kam izgājis cauri Hurts izpildītās dziesmas Wonderful Life varonis. Es varētu pat apgalvot, ka šīs abas dziesmas kopā veido lielisku stāstu par dzīves skaistumu tās pamatvērtību līmenī, kur nav nekā svarīgāka par cilvēcību un uzdrīkstēšanos noticēt un ticēt dzīves burvībai pat dzīves vissmagākajos brīžos, kad māc izmisums un vientulība. Mēs katrs esam tik laimīgi cik paši sev mēs to atļaujam.
Hurts – Wonderful Life
Black – Wonderful Life
Grupa turpina uzņemto tempu un mums lietošanai nodod savu nākamo auklējumu, kas mums stāsta par to, ka nožēlai nav vietas mūsu dzīvē un nekādi līdzekļi nespēj mainīt notikušo faktu un ka mums ir jāturpina dzīvot tālāk.
Hurts – Blood, Tears & Gold
Lieliski video piemēri par visa vienkāršā ģenialitāti neskatoties uz pārspīlēto pievilcības, kiča un stila akcentēšanu. Savu izpratni par nepieciešamo stratēģiju dziesmu pozicionēšanai tirgū mākslinieki parāda ar nākamo video rullīti, kurš mums uzdod jautājumus, intriģē, pievelk, bet nesniedz atbildes.
Hurts – Pellerin
Vēl lielāks man bija pārsteigums par veidu, kā Hurts izplānoja savu pirmo dzīvo uzstāšanos un parādīto izpildījumu, kas drīzāk būtu pielīdzināms teatrāli-akustiskam koncertšovam. Izvēlētā pasākuma norises vieta Svētā Filipa baznīcaSalfordāGreater Mančesteras apkārtnē. Vairāk, laik stāsta paši vaininieki!
Hurts – intervija uzreiz pēc sava pirmā koncerta
Hurts – Live @ St Phillips Church, Salford (22/02/2010)
Nemaldīgi ir sajūta par to, ka mums ir lieliska iespēja piedzīvot jaunas zvaigznes dzimšanu, kaut ko līdzīgu pārdzīvoja tie, kuriem paveicās uzdurties uz mūzikas leģendām brīdi pirms to kulminatīvā iznāciena slavas zenītā. Mums dzīve ir piespēlējusi šo lielisko iespēju šogad sekot līdzi jaunas superzvaigznes triumfālajam uzvaras gājienam pretim saviem panākumu lauriem.
Es zinu, kurš šogad būs mans gaidītākais mūzikas albums.
Zināmā mērā pēdējās nedēļās esmu nedaudz grēkojis pret vienu no savām šī gada apņemšanām - vairāk rakstīt un rakstīt tieši par mūziku. Tam par iemeslu gan nav nevēlēšanās to darīt, bet maksimāls fokuss maizes darba virzienā, kur aktīvā darba duna paņem ļoti daudz no laika resursiem. Bet labi pietiks par to! Ķeramies vērsim pie ragiem un pildam solījumu! Tātad par Anglijas ziemeļu pērli Mančesteru un mūziķu apvienību Airship.
Britpop! Cool Britannia! Madchester! Tie jau ir ar bārdu apauguši saukļi, kas laika gaitā ir ieguvuši neatsveramu vērtību pasaules mūzikas apritē un raksturo absolūti unikālo kultūras fenomenu, kas Anglijai atgrieza mūzikas modīguma noteicējas titulu. Fenomens, kas atkal pulcēja cilvēkus klubos, zālēs, stadionos un festivālos. Fenomens, kas atkal uznesa mūziku pāri visam. Fenomens, kas radīja sprādzienu industrijā un deva nepieciešamo grūdienu saistītajām jomām kā izklaide, māksla un mode.
Visa šī fenomena epicentrā nonāca Anglijas rūpniecības sirds Mančestera, kas mūzikas pasaulei jau bija devusi Joy Division, New Order un The Smiths. Šīs muzikālās apvienības un viņu daiļrade arī kļuva par iedvesmas avotiem un pamata kodolu 80to gadu Mančesteras jauniešu dzīves filozofijai, kuri mēģināja abstrahēties no industriālās citadles radītajiem blakusefektiem – bezdarbs, noziedzība, alkoholisms, narkomānija.
Mūzika kļuva par izteiksmes veidu, kur paust protestu pret ikdienā notiekošo, tā kļuva par pastāvošā laika dokumentālu liecinieku, kur jaunieši mēģina risināt savas problēmas, tā kļuva par komponentu tradīcijām bagātajā Anglijas politiski sociālajā dzīvē, tā radīja jaunu klubu kultūru, kā jauniešiem pavadīt savu brīvo laiku.
Par lavīnas aizsācējiem vai celmlaužiem kļuva The Stone Roses, Happy Mondays un Inspiral Carpets, kuri nobruģēja ceļu un sagatavoja augsni absolūtajai kulminācijai – Oasis, kas savukārt nekautrējās mest izaicinājuma cimdu Anglijas mūzikas citadelei Londonai un tās kolorītajiem pārstāvjiem Blur. Šī fenomenāli aizraujošā cīņa kļuva par sava veida Britu mūzikas čempionātu, kam protams ne mazums eļļas pielēja mēdiji un industrijas pārstāvji. Kopš tā brīža mēs par Mančesteru varam runāt kā par vienu no ietekmīgākajām un produktīvākajām pasaules mūzikas skatuvēm, kura pēdējās divās desmitgadēs ir saražojusi veselu lērumu lielisku mūziķu un muzikālo apvienību kā piemēram James, The Verve, The Charlatans u.c.
Tad nu šī leģendām apvītā pilsētas skatuves aura ir tā, kas apņem 21. gadsimta Mančesteras jaunos mūziķus, kuriem ir lieliski piemēri un sarežģīti izaicinājumi. Par vienu no tādiem, kuri uzstājīgi klauvē pie lielās skatuves durvīm – Airship šoreiz nedaudz vairāk.
Grupas dalībnieki ir cēlušies no tās pašas Mančesteras drūmās priekšpilsētas, kur savu daiļradi slīpēja Īans Kērtiss no Joy Division, kas varbūt kalpo par iemeslu virtuozu skumjo melodiju radīšanai, ko papildina tik tīkamās Mančesteras „netīrās” ģitāras un sociāli reālistiskie vēstījumi.
Man patīk domāt, ka mūsu dzīve ir bezgalīgs zvaigžņu kopums, kur nav pirmās vai pēdējās. Katra no zvaigznēm ir mazais mirklis, kas notiek ar mums tagad! Nu tik tikko! Un ik katru brīdi. Mēs to varam, pamanīt un atdoties, ja esam pietiekami brīvi - atvērti un atklāt, ka katrs mazais zibsnis kopā veido mums pasakainu piena ceļu. Mazais mirklītis ir spēka avots, kas ir sniegpārsliņa kalna virsotnē, kura izsauc lavīnu. Lavīnu, kas tevi aizrauj līdzi tavam nākamajam atklājumam. Katrs jaunais atklājums ir tas, kas tevi uzmundrina, kas iedvesmo, kas dod tev spārnus, kas ļauj tev lidot, kas iededz tevī uguni, kas rada emociju, kas ļauj būt tev pašam, kas padara tevi par cilvēku.
Tad nu lūk par pāris šādām zvaigznēm, kas noveda mani līdz tam, ka šobrīd sēžu pie XX gadsimta brīnuma - datora un mani pirksti neveikli klabinot klaviatūras taustiņus veido šos vārdus un rindas.
Tā lavīna ar kuru es šobrīd traucos uz priekšu ir mūzika, tā ir kā asaka, kas stiepjas no galvas līdz pat pašam lielajam kājas īkšķim.
Šodiena protams nav izņēmums, bet paradokss, ka tieši šodienas radošuma katalizators ir n-tūkstošu km attālumā no vietas, kur es rakstu šīs rindas un atrodas pasaules daļā ar n-tūkstošus gadu senām tradīcijām. Pilnīgi ikdienišķa situācija, kur labs cilvēks dalās iespaidos par savām gaitām un savu emociju par piedzīvoto kontrastu starp austrumu kultūru un dzirdētu rietumu produktu šai it kā tam neierastajā vidē.
Šī pozitīvā emocija bija, kā bāka, kas iededza manu interesi. Es domāju: "Hmm...! Apskatīšos, kas tas ir."
Es atradu to un sāku atskaņot un jutos pārsteigts par to, kā vārdi un mūzika mani apņem. Es saaugu ar tiem kā viens vesels. Es varbūt pat apstulbu no tā cik tas ir spēcīgi. Es kā izsalkušais kāri ķēru vārdus, lai pabarotu savu izbadējušos iztēli, kura meistarīgi piemeklēja, kādu no izdzīvotām dzīves epizodēm, kas atbrīvoja emociju un ļāva apjaust to spēku, kas mīt iekš mums. Mēs katrs esam indivīdi pēc savas būtības ļoti unikāli, bet dzīves esence mums visiem ir viena.
Man šodien gribās dalīties. Jā! Dalīties! Dalīties savās emocijās, dalīties tajā, ko es lasu no šo mākslinieku darbiem! Tā protams nav absolūtā patiesībā, tas ir tikai mans skatījums, mans pārdzīvojums, kam droši vari pievienot savējo.
Albums sākas ar ritmisku klavieru pavadījumu dziesmā "Fake Empire", kam pievienojas vokāls, kas tieši tam ir radīts, lai stāstītu, par vai ikkatra no mums piedzīvotu kādu epizodi, nu kura ir tāda, ka Ek! Baigi labā! Kurā ir kopā būšana un kura ir tik parasta un tik ikdienišķa, ka mēs to varam pat nepamanīt un nenovērtēt.
Tā vietā mēs varam aizrauties ar ārējo spožumu un iztaisīties līdz sevis nepazīšanai, ka sākam baidīties apstāties, jo vairs nesaprotam, kas ir īsts un kur esam mēs paši.
Tāpēc līdz ar pozitīvo pacēlumu mēs nonākam līdz atklāsmei, ka ir nepieciešami brīži, kad mums ir vajadzīga atelpa, kad ir vajadzīgs laiks sev, ka ir jāpieņem apstākļi tādi kā tie ir un jāsāk izmantot savā labā, bet nevis tiem jāpretojas, lai kaut kas izdotos ir jāiet soli pa solim un nekas bez darba un pacietības neizdosies.
The National - Fake Empire
Pēc visuma un lietu kārtības aptveršanas ir pienācis laiks, lai mēs sāktu domāt par sevi, kā par personību un indivīdu, kas nevis akli rīkojas skrienot pakaļ baram, bet kurš domā, kā kļūt atšķirīgs no pelēkās masas, kurš uzdrīkstās būt savādāks, kurš nebaidās tikt atpazīts, kurš nebaidās atbildēt par to, ko ir darījis vai nav darījis. To grupa mēģina risināt nākamajā dziesmā "Mistaken for Strangers", ko pavada harizmātiskas ritma sekcijas, brīžam ir suģestējoša sajūta ar armijas ierindu. Vai Tu gribi būt tāds, ko stumda un vada? Vai tu gribi būt daļa no pelēkas masas?
Nu nav jau tik garlaicīga, tā brīnišķīgā pieaugušo dzīve. Atceramies, ka jautrība ir bērnības asociācija, tāpēc ir svarīgi sevī nepazaudēt šo bērnu.
The National - Mistaken for Stranger
Pēc visuma un indivīda saskaņas mēs nonākam līdz sabiedrībai, līdz mums ļoti tuvam lokam, līdz tam, ko mēs saucam par draugiem, ko mēs saprotam ar draudzību. Ejot savu piena ceļu, ne reizes vien mēs pieķeram pie domas par cilvēkiem mums apkārt, par to, ka mums ir bērnības draugi, skolas draugi, studiju draugi, darba kolēģi draugi, vienkārši draugi.
Viņi parādās mūsu apvārsnī, kādu laiku tur uzturas un pazūd, reizēm tas pasakainais piena ceļš mūs atkal saved kopā, bet pa lielam ir tā, ka mēs saprotam - nav, mēs esam izniekojuši un pakāsuši to, kas mums bija.
Tad nu mums ir vajadzīgi "Green Gloves" ar kuriem mēs varam uzturēt ciešo saikni ar mums dārgajiem cilvēkiem. Tikai mūsu pašu spēkos ir gribēt - patiesi iejusties draugā un nesavtīgi veltīt laiku, lai viņu iepazītu, lai saprastu. Tikai mūsu pašu spēkos ir nepakāst draugu. Tikai mēs paši rūpējoties un kopjot draudzību, ļaujam tai ziedēt un plaukt. Draudzības pasakainā burvība ir, ka tu dod nesavtīgi un tu nebaidies paprasīt draugam palīdzīgu roku, kad tev to vajag. Draudzības skaistums ir patiesumā, nevis pieņēmumos par to, ko varētu padomāt.
The National - Green Gloves
Kas tad mums vēl pietrūkst? Nu protams kāds īpašs cilvēks, ko mīlēt. Kāds ar ko kopā diet pa piena ceļu, kāds par kuru mēs sapņojam un kāds, kura mums pietrūkst. Par to "Slow Show".
Vārdi, ko viens mīlētājs var pateikt par otru savā vienkāršībā un patiesumā ir apdullinoši skaļi, bet maģiski:
You know I dreamed about you
for twenty-nine years before I saw you
You know I dreamed about you
I missed you for
for twenty-nine years
The National - Slow Show
Protams no mīlestības un svaiga gaisa neizdzīvos, tam visam līdzi nāk ikdiena, bet mēs paši esam tie, kas šo ikdienu veido. Mēs paši esam tie, kuri viens otru izvēlās un tikai mūsu pašu spēkos ir atcerēties, kas lika mūsu sirdīm straujāk sisties, kas lika mums vienam par otru sapņot un, kas ir tas kas mums vienam no otra pietrūka. Par to "Apartment Story".
The National - Apartment Story
Lūdzu Jums Boksers! Boksers, kas ar savu svina dūri nokautē! Tā ir dzīve no A līdz Z un mēs tajā. Gribi tici gribi nē. Šis stāsts ir par Cilvēku, par viņa piena ceļu, par zvaigznēm, kas viņam ļauj darīt to, ko viņš dara. Viņš ir tāds pats kā ikviens no mums un patiesībā ikviens arī tāds varētu būt.
Valsts, kas pasaulei ir dāvājusi fantastiskus mūziķus un mūziku: Bjork, Gus Gus, Sigur Ros, Mum un tagad arī droši var teikt – FM Belfast.
Muzikālās apvienības FM Belfast pirmsākumus pat varētu raksturot, kā radošu joku, jo pirmā dziesma – „Pump” (Technotronic – „Pump Up The Jam” kaverversija), kas tika ierakstīta studijā, bija paredzēta kā dāvana draugiem 2005. gada Ziemassvētkos. Pēc pāris mēnešiem, tai brīdī vēl kā duetam, FM Belfast ir pirmā publiskā uzstāšanās vienā no Fēru salas alām.
FM Belfast muzikālo apvienību varētu raksturot, kā ballīšu grupu, kas savos muzikālajos meklējumos sajauc 80. gadu sintezatoru lipīgos toņus ar indiepop elementiem, pievienojot tumīgu deju mūzikas bītu, ko papildina ar atraktīvi teatrālu uzstāšanos un pilnīgu pārliecību par to, ko dara.
Dažs labs no mūzikas apskatniekiem uzdrīkstas FM Belfast nosaukt par mūsdienu Human League.
FM Belfast LIVE @RUV Radio during Iceland Airwaves for KEXP Radio (15/10/2009)
I Can Feel Love
Frequency
„Mēs esam elektroniska panku blice, mūsu mērķis ir būt sakoptiem un laimīgiem neatkarīgi no tā, kur mēs atrodamies uz skatuves vai omulīgi pļāpājot glaunā restorānā”, tā par sevi stāsta dalībnieki. Panku kultūras elementi visspilgtāk izpaužas grupas dzīvo uzstāšanos laikā, kur reizēm uz skatuves var atrasties pat 13 cilvēki vienlaicīgi.
Savas zemes kontrastus uguns un ledus FM Belfast vislieliskāk ir izdevies iestrādāt dziesmā „Lotus” (Rage Against The Machine – „Killing in The Name Of” kaverversija), kur dziesmas trakojošais gars tiek savaldīts ziemeļnieciski nosvērtās improvizācijās.
Mūziķi neapstrīdami paņem savus klausītājus vai skatītājus ar provokācijām caur pusironisku balansu uz sabotāžas robežas, kas garantē absolūtu jautrību. To spilgti raksturo nākamā dziesma.
FM Belfast – Underwear
FM Belfast – VHS
FM Belfast – Par Avion
Mani aizkustināja izveidotā animācija par Fēru salām, ko stāsta FM Belfast soliste, raksturojot savu dziesmu Tropical.
„Šodienas” lielākā intriga un „Rūpīgāk” glabātais noslēpums britu mūzikā – Chapel Club! Ir pieejamas profesionālas preses relīzes par grupas biogrāfiju un mūziku, sajūsmas pilnas atsauksmes (BBC Newsbeat, The Fly, NY Post) par grupas potenciālu un pirmo iespaidu, bet vispasaules tīmeklī ļoti maz pieejamu audiovizuālu uzskates līdzekļu.
No tām druskām, ko izdevies atrast un dzirdēt. Varu piekrist mūzikas apskatniekiem no Guardian, ka šim bariņam džeku ir gaidāma tik spoža nākotne, ka varētu kļūt garlaicīgi no tā cik tas ir paredzami.
Kas tad ir Chapel Club? Hall or Nothing sagatavotajā preses relīzē par grupas biogrāfiju minēts, ka visi pieci grupas sastāvā esošie mākslinieki, satikušies Londonā un pirmos mēģinājumus veikuši St. Luke baznīcas kapellā, kas simboliski atspoguļojas arī grupas nosaukumā.
Savu muzikālo izpausmi paši mākslinieki raksturo kā spēcīgu drāmu no ģitārām ar tik saspringtu ritma sekciju, kā pakārta nelaiķa kakls, kas veido sarežģītu melodiju pārpilnību, ko papildina lipīgs un pavedinoš vokāls, kas stāsta par iekāri, mīlestību un pārdzīvojumu kā mūsdienu Žaks Brels (Jacques Brel).
Neskatoties uz to grupai ar pirmo singlu „Surfacing” sanāca aizķeršanās dēļ strīda ar 1931. gada dziesmas „Dream A Little Dream Of Me” lirikas autora Gus Kahn autortiesību turētājiem par piedziedājumā izmantotajām frāzēm. Kamēr jautājums nav atrisināts ierakstu kompānija ir atlikusi konkrētā singla izdošanu uz vēlāku laiku šajā gadā.
Šo visu rakstot un klausoties grupas daiļradi saprotu, ka ar nepacietību gaidu nākamos gabalus un ziņas par studijas albumu. Pie sevis dungojot varu teikt: „F#$@ing Amazing! Gribu redzēt arī dzīvajā!”.
